es tik tagad iedomājos - visgrūtākais tomēr ir vienoties par bērniem. Ja abi dzīvo vienā pilsētā vai daudz maz tuvu viens otram, tad ir OK, kaut katru nedēļas nogali vai arī kad gribi - satiec. Bet kad paliek liels attālums.... un ja abi ir normāli vecāki, kad nav iemesla ierobežot otra pieeju bērniem, tad nav viegli.

Taa,vai shitaa....jebkura gadiijumaa cieteeji buusim mees....Vinsh...Vinna....un visvairaak jau tas mazais pilsonis.......Vai,tas ir to veerts.....viennoziimiigi..Neee

Tas pilsonis vairāk cietīs no regulāriem strīdiem un kašķiem mājās. Viennozīmīgi! Kāpēc bērnam veidot nepareizu priekšstatu par ģimeni?!

par,to jau arii runaaju,Kristiine......vai ir veerts ,ko saglabaat beerna deell........Viennoziimiigi,Nee.....

man viena šķiršanās bij smaga , pēc šķiršanās es tak vairs dzīvot negribēju ,pat pašnāvību mēģināju darīt ,bet tad sapratu .. viss .. kas notiek uz labu .. un dzīve piespēlē mums akmeni uz muguras ,lai kļūtu stiprāki ... ,bet tad vēl biju jauna meitenīte un to nesapratu uzreiz ... un vēl 2 gadus nomocījos ...
Tagad par to padomājot ,gribas pasmiet

bet vispār ... dzīve ārstē visas rētas ... un nejau sāp tā mīla ,bet pieradums pie cilvēka ,kura vairs nebūs klāt

Kristīn,
Tu jau sāc aizdomāties
Ja nespēj uzņemties atbildību par saviem bērniem, ja egoismā domā tikai par sevi un savu ideālo dzīvi, tad kā tāds cilvēks spēj uzņemties atbildību par citu cilvēku, lai kāda arī uzskrietu kaisle. Es zinu kā ir būt tenisa bumbiņai, nekas pozitīvs.

Labāk nepareizs priekštats, nekā vispār nav saprašanas kas ir ģimene.
Vēlāk izvērtēs un būvēs savu, jau labāku.

Ideālais, bet tas nenozīmē, ka es mainu savas domas. Vienalga nepiekrītu nekādiem ielāpiem.

Ideālais, tad tu gribi teikt, ka vecāku jaunās attiecības nekad nevar saukt par ģimeni?!?!?!

Kristīn,
Par šito mēs varētu daudz parunāt kad paliek vēsi, tad arī lāpīta jaciņa noder.
Labi, jāved kaķis pie ārsta arī ģimenes loceklis:D

ne tikai bērni, ir daudz citu lietu, kas saista kopā vairāk kā bērni, piemēram, kopīga izķepurošanās no sarežģītām situācijām, tas no personiskās pieredzes. Par dzīvošanu kopā bērnu dēļ, šādas pieredzes nav

Aj, labi. Šitā tēma pārāk nopietna. Es arī runāju tikai no savas pieredzes. Un nenožēloju neko, ko esmu izdarījusi, arī to, ka izlēmu dot mums abiem jaunu iespēju dzīvot labāk. Bet par cik starp mums ir gandrīz 300km, pārdzīvoju dēļ sīkaliņām, jo tētis vienmēr būs tētis un man arī pret viņu kā pret tēvu nav nekādu pretenziju. Bet ir daudz dažādu nianšu, kas nav domātas šādam portālam, galu galā
Mainam tēmu ;)

Labdien!
Bērnus var mīlēt un satikties arī kopā nedzīvojot.
Man viens labs draugs tieši tā dara kaut dzīvo katrs savā pilsētā,bet visos svētkos ir kopā ar saviem bērniem,un ne tikai svētkos,un nu jau bērni paaugušies un brauc arī pie tēva.Viņš tā nostādīja,un bijušajai nav teikšana nekāda.
Bet pašam sāpes pāries,un iemācīsies sarunāties vēlāk ar bijušo arī bez naida,un dusmām,bet tam visam laiks vajadzīgs.
Bet galvenais nebūt vienam,bet kopā ar draugiem,vai atrast ko tādu,kas tukšo laiku aizņems.Es ceļoju apskatot mūsu pašu Latviju.

Bet kopā dzīvot bērnu dēļ vislielākā muļķība.To saku no savas dzīves,lai nav beigās tā kā man meita teica,kad tad tu piliksi savām mokām punktu.

Vot! Tieši par to runāju arī es!

tikko izskiros, suudigi.

sākums ir grūts ,bet dzīve turpinās ar jaunām emocijām ,jūtām

nu man parasti ir taa, ka razvod pa italjanski.....deti na popolam....

neko negribas.

oj, nu gan vecu tēmu izvilkuši :D