Dzīve ir nežēlīga....

Ach....Zinu, zinu....vainīga, bet kā tagad to vērst par labu, kā palīdzēt, kā sniegt palīdzības roku grūtā emocionālā brīdī? :roll:

Personiigi es neklapeetu ar ausi, ja kaada noriskeetu un taa pateiktu... :lol: :lol:

tu nevarēji to ātrāk pamanīt, jo es paspēju uzrakstīt kometu, kad vēl tā kļūda tur bija. tāpēc nav zināms, vai tu pirmais izlasīji manu komentu un pēc tam izlaboji, vai arī pati saprati, ka kļudījusies.. aj aj aj :lol:

Taisnība vienmēr pirmā vietā. Tāpat viņam nāktos aplauzties. Labāk agrāk, nekā vēlāk.

k2404...Tieši tā arī pateicu :) Nu labi, varbūt mazliet zemtekstā :)

Nu... Varbūt viņam nezinot bija vieglāk dzīvot un tagad varbūt Tu iekrāvi viņa EGO pa sāpīgo vietu.

amil..tiešām, es laikam ātrāk pamanīju šo kļūdu, nekā tu spēji uzrakstīt komentāru :)

Galvenais,KĀ to pasaka!Nekādu ilūziju...tā jau maz to normālo :uups: vīriešu!

Katrs sevi vismaz kaut kadaa jomaa uzskata gudraaku/labaaku par citiem. Un praktiski visi mes maldamies...

necieš rakstās necieš, nevis neciešs :)

Lūk, dzīvoja vīrietis, dzīvoja....Visu mūžu domāja, ka ir playboy zaķītis, un te vienu dienu uzdūrās nejauši man virsū. :roll: A, ko es, es jau neko, tikai pateicu taisnību, ka viņš nav playboy zaķītis, bet ēzelītis ar uzbudinātām austiņām. :uups:
Apvainojās, tagad mani ne acu galā necieš.
Bet vai tad par taisnību vajadzētu cilvēkus nemīlēt? :pipe:
Varbūt kāds ieteiks, kā palīdzēt viņam pārvarēt šo nelielo emocionālo traumu? :roll:
Un vēl...vai taisnība vienmēr ir nepieciešama? Varbūt tomēr citreiz vajag ļaut dzīvot ilūzijās? :roll: