cacas

Cilvēki, mostieties! Mūs ir apsēdusi jauna kaite. Jauna epidēmija mums atņem mūsu sievietes un pārvērš tās ļoti bīstamās, naidīgās būtnēs – cacās.

Kamēr vēsturnieki pēta un diskutē, no kurienes šī parādība ir radusies un kādi ir tās cēloņi, tikmēr mūsu ielās parādās arvien vairāk šo īpatnējo radījumu. Cacu bari sāk iespiesties visās dzīves jomās.

Lai gan no izskata cacas ir vārgas, trauslas un ārēji līdzinās sievietēm, to patiesā būtība ir pavisam cita. Cacas ir mežonīgi plēsēji, kas pārtiek no vīriešiem. Tās neinteresē paši vīrieši, bet gan labumi, ko tie spēj dot. Cacas ir mantēdājas, tāpēc visvairāk vīrietī tās interesē nauda, lai gan ir arī daži izņēmumi, kad īpaši izslāpušas vai no viendabīgas pārtikas apslimušas cacas kāro iegūt citus labumus. Jo biezāks maks, jo vīrietis ir cacas iekārojamāks. Slavenības ir cacu saldais ēdiens, katra caca sirds dziļumos grib pamieloties ar visiem zināmu vīrieti. Izlietotos vīriešus cacas izmet un dodas meklēt nākamo upuri.

Cacas nav īpaši gudras, pat vairāk, viņas ir tik stulbas, ka jābrīnās, kā tās spēj izdzīvot. Toties gudrības trūkumu tām kompensē ļoti spēcīgi caciskie instinkti, kas ļauj apmuļķot un izmantot pat šķietami spēcīgus un saprātīgus vīrus. Cacas nav izvēlīgas līdzekļos kārtējā vīrieša iegūšanai, tās ir gatavas darīt vienalga ko. Viņas instinktīvi jūt vīrieša primitīvākās vēlmes un bez mazākās kautrības piedāvājas tās apmierināt. Izmisušas cacas var pat būt ļoti uzmācīgas.

Iecienītākās cacu pulcēšanās vietas ir bāri, naktsklubi, naksnīgās lielpilsētu ielas, bičpartiji un jebkura cita vieta, kur var sastapt daudz vīriešus. Izsalkusi caca nav pārāk izvēlīga un apmierinās pat ar mazumiņu, bet, nomedījusi patiesi turīgu eksemplāru, tā tam piesūksies un neatlaidīsies, līdz nebūs patērējusi maksimāli daudz sava upura mantas un nervu. Cacām ir vienalga, vai vīrietis ir aizņemts vai brīvs, kas nav piesiets, tas ir ņemams. Sieva nav siena, var nobīdīt malā.

Cacas klasiskās var pazīt pa gabalu. Uzkrāsojušās un saposušās līdz nejēdzībai, tās ar visu savu būtību piedāvā sevi, lai paņemtu visu. Cacas ir alkatīgas egoistes, kam nekad nav gana. Viņām vienmēr vajag vēl un vēl, tās vienmēr ir izsalkušas. Cacas nemīl darbu, viņu darbs ir nomedīt vīrieti, lai tas viņu vietā visu izdara. Cacas negatavo ēst, priekš tam ir bāri un restorāni. Doma vien par stāvēšanu pie plīts dzen cacu lielā izmisumā. Caca nemīl un negrib bērnus, tas ir milzu traucēklis. Bērni nav izdevīgi, un uz ko tādu caca ir gatava tikai patiesi turīga vīrieša noturēšanas dēļ, un arī tikai tad, ja citādi nu nekādi nevar. Bērns nekādā gadījumā nedrīkst traucēt cacas komfortablo eksistenci. Cacas ir komfortmīles. Vīrieša pienākums ir nodrošināt cacai visaugstāko komforta līmeni.

Vispaniskākās bailes cacai iedveš vispārpieņemtiem standartiem nepiemērots ārējais izskats. Tas patiešām ir drausmīgi. Tādēļ cacas paniski baidās no vecuma un ir gatavas maksāt bargu, no vīriešiem izspiestu naudu, lai visvisādi sevi pielāpītu. Novecojušas cacas pārvēršas par kašķīgām, nevienam nevajadzīgām vecenēm, kas iziet ielās pakasīties un kam visa pasaule ir neatmaksājamā parādā.

Sievietes ir svētas. Tās ir mūsu radītājas, atbalsts un acuraugs. Sieviete ir maiga, gudra, padevīga, gādīga, strādīga, uzticama, iejūtīga. Sieviete mīl un grib bērnus, tai pietiek ar vienu vīrieti, kam tā uzticīgi kalpo un virza pareizajā virzienā. Sievietes ideālais vīrietis ir viņas vīrietis, un cita tai nevajag. Sieviete pacietīgi un maigi veido vīrieti tādu, kādu viņa vēlas redzēt, bet, ja nesanāk, samierinās ar to, kas ir, un tad parasti sāk sanākt. Pa purnu katram, kurš aizskar sievieti. Bet pret cacām nekādas žēlastības. Vai nu viņas mūs, vai mēs viņas.

Cacu Pētniecības Institūts (CPI) pēc ilgiem un rūpīgiem pētījumiem ir konstatējis, ka cacisms ir informatīva slimība. Cacisms ir lipīgs, un kādu no tā formām mūsdienās ir pārslimojušas vairums sieviešu. Sievietes imunitātes iespaidā cacisms var iedarboties lēni un pat tikt uz nenoteiktu laiku iekonservēts. Kad sievietei beidzas spēki cīnīties ar pieklusušo kaiti, tad cacisms strauji progresē.

Eksperimentāli ir pierādīts, ka cacisms ir ārstējams. Visvieglāk ārstējas neielaists un neprogresējis cacisms. Apzinoties slimību, sieviete var izārstēt sevi pati ar minimālu apkārtējo palīdzību.

Cīņā pret cacismu mēs neesam vieni. Draudzīgo anglosakšu tautu vīri steidz mums palīgā un remdē daļu no izslāpušo cacu vēlmēm. Bet arī viņu spēki ir ierobežoti un tas nevarēs turpināties bezgalīgi. Mums ir jāorganizējas un vienotā frontē jāstājas mūsu sieviešu sievišķības sardzē.

Teiksim NĒ cacismam. Nepadosimies cacām. Sūtīsim viņas bekot un nereaģēsim uz to piekrāsotās miesas kārdinājumiem. Kolekcionēsim cacas, kurām mēs atteicām. „Nē, paldies, dāmīte, man jūsu nevajag,” atbildēsim tām.

Ar cacismu sāk slimot arī vīrieši. Katrs cacas pakļautais vīrs kļūst par cacu, un tikai cacu neremdināmā alkatība paglābj daļu no šiem nelaimīgajiem. Šie vīri ir mūsu uzticamākie cīnītāji, jo viņi saprot cacisma būtību kā neviens cits.

Tomēr visbīstamākā vīriešus skārusī cacisma forma ir daļējais cacisms. Ar to vīrieši inficējas no mazliet slimām sievietēm. Šis cacisms grauj vīrieša dabisko imunitāti, tas var atņemt saprātu un padarīt vīrieti par mīkstmiesi.

Tāpēc teiksim ikvienam: „Nokauj sevī cacu!” Veidosim visaptverošu Anonīmo Cacu Biedrību (ACB) tīklu, kurā palīdzēsim viens otram piebeigt to maitu. Lai mūsu galvenais mērķis ir sievietes, bet neaizmirsīsim arī vīriešus, jo cacisma epidēmija skar visus. Un lai mums par paradumu kļūst jautāt ikvienam: „Vai Tu jau nokāvi sevī cacu?”