Laimīgs cilvēks

Ziniet, ir tā interesanti, ja padomā par saviem sapņiem un fantāzijām. Ja padomā tad jāsaka, es laikam esmu ļoti laimīgs cilvēks. Kāpēc? Fakti liecina, ka esmu. Skaidrošu no otras puses — ja man jautā par manu sapņu mašīnu, tad man tāda jau ir, man nav ikdienas automašīnas. Ja man jautā par sapņu māju, tad... procesā, nav vairs kur atkāpties... Arī vienīgi ikdienas lietišķais miteklis man ir risināms jautājums. Sapņu darbs? — ir, es daru to, kas pašam ļoti patīk. Hobiji? — ideāli! Jo tie no roba budžetā tomēr pārvērtušies arī par veidu, kā papildināt kabatu. Un tā tālāk visādās lietās dzīvē.

Un te parādās kaut kāds paradokss... Esmu darījis visu, izvēlējies un atradis sapņus un to piepildījumu, izdarījis visu, lai būtu laimīgs cilvēks. Man ir lietas, par ko citi tikai sapņo, mani sapņi ir materializējušies. Tikai ikdiena ir kaut kāds robs. :roll: Kā ir citiem, kam joprojām ir lietas, par ko sapņot un varbūt nekad neiegūt? Viņiem laikam ir ikdienas lietas, ne? Varbūt es dzīvoju sapņos? :roll: Jā, kā ir, kad jādara no otras puses, kad sapņi ir piepildīti, kad jāpiepilda ikdiena? :pipe:

Bet tā kā man vajag vai nu pašu labāko, vai nevajag neko, tad laikam ir loģiski, ka vai nu sapņi tiek piepildīti, vai nav nekā... Kurš ir brīdis, kad nolaisties uz zemes? :pipe: Bet varbūt es jau visu laiku esmu uz zemes, tikai cenšos par daudz? :pipe: Sapņi piepildīti; ikdiena...



Dodiet man savus sapņus — piepildīšu!