Pusdienas
Pusdienas ir svarīga dienas daļa, reizēm tās var izmainīt visas atlikušās dienas gaitu. Tieši tādas pusdienas man gadījās šodien. Nekas jau sevišķs nenotika, tik vien kā satiku sen sen neredzētu meiteni. Patiesībā jau sen vairs ne meiteni, bet gan sievieti manos gados, ar darbu, vīru, diviem bērniem... Manu pirmo.
Parasti visi savu pirmo seksa partneri klusībā noglabā kaut kur kādā sava prāta īpašā vietā un pa reizei atcerās ar gauži smaidīgu un apcerīgu sejas izteiksmi. Teikšu godīgi - ar mani tā nav. Visus šos nu jau 20 gadus par viņu tā īsti pat nebiju atcerējies, ja nu vienīgi garām ejot, kā statistiku, kad kāda no gultas biedrenēm ir jautājusi par pirmo pieredzi.
Ar pirmo reālo seksa pieredzi nekādu sevišķu, ar romantiku
apdvestu atmiņu man nav - tas bija izziņas process. Arī šoreiz, satiekot Ilzi, manī nekas nenodrebēja. Satikāmies rindā pie vienas no Olimpijas ēstuvēm, pāris sekundes viens uz otru skatījāmies, līdz Ilze mani atpazina:
\"Pauli, tu?!\"
\"Ilze?\"
\"Prieks redzēt! Kā iet?\"
Rinda ar parastājām, ar interesi neapveltītajām frāzēm, pēc kurām abi uzzinājām īsu pēdējo gandrīz 20 gadu pārstāstu. Protams par seksu ne vārda, jo kam gan tas vairs varētu būt interesanti un kas to varētu atcerēties. Un nekā jau tāda arī nav ko atcerēties. Tikai, kad jau braucu atpakaļ uz darbu, aizdomājos cik sen tas viss bija un kas tik pa šo laiku nav noticis un tīri intereses pēc aizdomājos ar cik tad sievietēm
galu galā ir bijušas tuvākas attiecības un kā tas viss ir noticis. Galu galā ja arī nevienam citam to nebūs interesanti lasīt, tad vismaz pašam, atmiņas treniņam, noderēs.
Bet nu tagad par pašu pašu pirmo.