Mīlestība

Vakar vakarā (pareizāk nakts stundā), saņēmu atdzīšanos mīlestībā no cilvēka, kuru otro reizi mūžā redzu/satiku/komunicēju... Atzīšos, ka biju \\\"mazliet\\\" šokēta, un manas acis bija uz kātiņiem! Jāpiebilst, ka tas vīriešcilvēks bij pilnīgi skaidrā un nedzēris...

Kas ir mīlestība? Un kā tu zini, ka tu mīli? Vai tāda vispār pastāv? Varbūt to pasaka tad, kad jūties vientuļš un vēlies, lai kāds tev ir vnk blakus? Varbūt tie vārdi \\\"Es Tevi mīlu\\\" ir tikai vārdi, lai otrs ar ausīm dzirdētu, ka tev ir jūtu pret viņu!?

Varbūt mīlestības nemaz nav, ir tikai stipras simpātijas? Un ja mīlestības nav, tad kāpēc nevaram teikt - Man pret tevi ir stipras (varbūt lielas?! Kā tās mēra?!) simpātijas!!

Un ja cilvēks mums ļoti patīk, bet mīlestības (nemīlam viņu) nav, tad kāpēc mēs viņam melojam un sakam \\\"Es tevi mīlu\\\"?! Uzzinot pretējo, otram tak sāpēs! Tad kāpēc mums jāliek otram ciest?!

Šie jautājumi šodien aizņem manu prātu, un liek aizdomāties par to - mīlestību...

Es nezinu vai kādreiz mūžā esmu mīlējusi, bet esmu teikusi šos vārdus... Bet tagad nezinu - esmu melojusi tam cilvēkam vai kā?! Varbūt tas bija kāds jūtu uzplūds, kas man lika šos vārdus teikt...

Mīlu es savu bērnu... To es varu apzvērēt liekot roku pie sirds, jo par šo cilvēku esmu gatava atdot visu!! Un tur melots nav!!

Tad varbūt mīlestība ir tad, kad esam gatavi atdot/darīt visu otra labā?

Es nezinu kas tā ir, un vai kādreiz tādu jutīšu... Ļoti iespējams, ka baidos no viņas un izvairos, un neļauju sev mīlēt kādu... Un ko nu?! Man ir labi tā kā ir un nesūdzos... Palikšu pie simpātijām, mīlēšu tikai tuvākos (domāts radus! Nepārprast!!)...