Liekulīgā monogamitāte
Es neticu cilvēku monogamitātei, laiks to tikai arvien no jauna apstiprina. Es pats varu, es varētu ilgāku gadu laikā spēt noticēt kādas atsevišķas personas monogāmumam, bet citādi — kāda no tā jēga? Kāda jēga, ja šī lieta vairumam interesē tikai vārdos, tikai kāda privatizēšanai, ierobežošanai un atrunām. Atrunām, ka “tā vajag”. Kāpēc esmu tik skarbs savā vērtējumā, paskaidrošu:
Lai kā mums gribētos, monogāms nenozīmē uzticību tikai otram esot blakus. Tas ir stāvoklis, principā drīzāk iekšējs, kā ārējs, tāda iekšēja filozofija, kas NAV saistāma ar konkrētu otru cilvēku. Esam aizmirsuši, ka kristīgiem cilvēkiem (kam šī lieta īpaši svarīga), ka viņiem tā tiek uztverta daudz plašāk. Jā, seksa neesamība pirms kāzām ir sava veida monogamitāte — esi un pierādi uzticību tam vienam izredzētam. Un tas pats ir sēru laiks, ja otrs miris. Kad noteiktu laiku pēc nāves nekāda seksa, nekā. Nu, tā kā šķiršanās principā pieļauta netika, tad arī pēc šķiršanās būtu jābūt tieši tāpat — noteiktais laiks bez seksa un pretējā dzimuma “medīšanas”. Bet mūsdienās tas nonivelēts līdz: “Kamēr es ar tevi drāžos, tu nedrāzies ne ar vienu citu”. Bet kā pa durvīm ārā, tā... /pēc katra paša ieskatiem/
Un tieši tāpēc es neticu monogamitātei, jo neredzu tos cilvēkus, kas spēj ieturēt šo lietu visu laiku, ne tikai “kamēr drāžos”. Kam tā ir iekšēja būtība, nevis izvēlēts izdevīgs nosacījums. :pipe: Kur tad ir tie sērotāji pēc šķiršanās? — nav! OK, ir dažādi gaudotāji, reizes, kad nevar tikt no “aizgājēja” vaļā, nespēj atvadīties. Un reizes, kad pie cita seksa netiek ārēju iemeslu dēļ neskaitās.
Spējai būt monogāmiem ir jābūt mūsu galvās, ja to skandinām. Un tai jāizpaužas nepārtraukti — pirms attiecībām, to laikā un arī pēc attiecībām. (Sajutos kā tāds Pujāts, bet tā nu tas ir.) Un ja mums galvās nav šīs sajūtas, ja mēs kaut vai pāris nedēļas pēc pajukušām attiecībām spējam meklēt seksu citur, tad nelielieties ar monogamitāti, tad tā ir tikai atruna, nevis jūsu iekšēja būtība.
Līdz ar to neredzu nekādu jēgu kādam sludināt, kāds viņš labs un monogāms, par to var liecināt tikai darbi. Pārējais ir tikai atrunas, iemesli iejaukties cita cilvēka dzīvē, paskalot kādas smadzenes. Ja interese par seksu pārmāc visu ap kaut kādām attiecībām, tad labāk pieturēt muti un nelietot nepareizu terminoloģiju. Tad jāatzīst tikai prihvatizējošas attiecības, ar noteiktām saistībām un šantāžas elementiem — populārākās mūsdienās. :pipe: Un mēs paši uz tām parakstāmies, piekrītam un esam ar mieru tādās savu dzīvi pavadīt. Bet tās nav monogāmas, tā tikai tāda kartona butaforija, kamēr paliek iespējamība kaut vai pēc šo attiecību beigām “norauties” aizlaižot pa kreisi. Un tāpēc spēja būt monogāmam manās acīs principā ir zaudējusi vērtību. Kāda no tā jēga, ja reāli, pēc būtības tas nevienu neinteresē un nevienam nav vajadzīgs? Tāpēc neaizstāvu un neaizstāvēšu “butaforiju” slavinātājus. Ja nav, tad nav, atveram acis, pieņemam noteikumus un pēc tiem dzīvojam!