Laulātie vs mīļākie

Stadijas seksā



Sākums. Tikko iepazinušies, uz otru skatāmies kā uz ideālu vai ko tuvu tam. Šoreiz runājot tikai par seksu un vēršamies pie tā svaigi iegūtā partnera ar visām savām vēlmēs un vajadzībām seksā — visu, ko no seksa gribam dabūt, vēlamies īstenot. Ieguldām visus 100%, lai to no seksa arī dabūtu. Tad mēs esam superīgi, rūpīgi, mīļi un izcili. Romantisko filmu ainiņas, sarunas un sekss līdz rītam, īsziņas, vēstules, viss. Vai arī kaut kāda veida burvīgs sekss. Visu vajag vēl un daudz, viss pēc iespējas jāatkārto. Rozā briļļu periods, vai kā nu to vēlamies nosaukt. Viss ir tikai skaisti, jauki un uzbudinoši, pat tas, kas tāds principā nemēdz būt.



Tad laiks iet, iepazīstam partneri un saprotam, kādā pakāpē mūsu vēlmes un vajadzības sakrīt ar partneri — rozā brilles sāk izplēnēt. Varbūt konstatējam, ka kājas tomēr nav tik garas, krūtis tik lielas un no rīta skats uz to cilvēku nekāds. Ka ir kaitinošas lietas vai sarunas, kaut vai tieši par un ap seksu. Vēlmes un vajadzības tomēr izrādījušās mazliet lielākas un cerētais nav sasniegts. Varbūt otram vienkārši nepatīk kāda seksa poza, nepatīk kāda izturēšanās, neaizrauj. Kaut ko nepatīk darīt vai vienkārši kaut kāds sīkums nepadodas tik labi. Parādās plaisa starp cerēto un iegūto.



Nākamais posms ir “egoistiskā pēc iespējas labā seksa” posms. Vairs netiek ieguldīti tie 100%, kas pašā sākumā, jo vairs nemaz netiek cerēts iegūt visus 100% vēlmju un vajadzību pretī. Naktis vairāk veltām miegam, vairs tā netiecamies pēc saulrietiem, mazāk pieskārienu, jo tie tak “tāpat būs”, katram ir sava sega gulēšanai. Seksā koncentrēšanās uz darīšanu, jā, uz izbaudīšanu, bet zudusi interese par eksperimentiem ar nezināmo, pabaudīt ko specifiskāku, pamēģināt kaut ko īpašāku. Otra ķermenis nav tik satraucošs, jo viss jau ir bijis. Un tieši tāpēc bieži pat maldīgi šķiet, ka ne tam otram kaut ko no tā visa gribas, ne arī tas otrs vairs par mani pašu tā varētu sajūsmināties, kā sākumos. Tāpēc uzsvars paliek uz pašu seksu. Egoistiski pēc iespējas labo seksu, kurā katrs zinām, ko paši sev iedomājamies / uzskatām par labā un ideālā seksa sastāvdaļām, elementiem. Mums prātā ir shēma, kas jāizspēlē labā seksa iegūšanai, sākotnējās visas vēlmes un vajadzības ir nostumtas malā, tiek patiesībā egoistiski baudīts maksimāli labais iegūstamais. Rutīna, kurā koncentrējamies tikai uz sev labāko no iegūstamā.



“Laulāto dzīve”. Principā tas ir egoistiski pēc iespējas labais sekss ilgtermiņā. Izklausās nožēlojami, salīdzinājumā ar sākotnējiem “tauriņiem vēderā”, jo te parādās katra labā partnera patiesā daba — vai un cik viņš labs vispār spēj būt ilgtermiņā t.i. cik augsta latiņa (salīdzinājumā ar maksimumu sākumā) ir abu partneru egoistiski pēc iespējas labam seksam. Protams, pārāk atšķirīgas nesadzīvos. Pārējās... Jo egoistiskam seksam prasības zemākas (iebāza, izvilka, aizgāja gulēt...), jo vairāk partneriem ir vēlme mest acis riņķī uz tiem citiem, uz tiem, ar ko atgūstama pirmā stadija — visu vēlmju un vajadzību, sapņu piepildījumu meklējumi seksā. Tas, kur saņemsi 100% pievēršanos sev un savam ķermenim, kur sākas šo vēlmju un vajadzību piepildījuma meklējumi. Tā ir veiksmes atslēga mīļāko būšanās, jo abi gandrīz garantēti var cerēt uz īpašu attieksmi (100% ieguldījuma dēļ) pret sevi un dot pretī ko līdzvērtīgu. Izgāšanās vai vilšanās gandrīz neiespējama, pieliekamas tiešām tikai minimālas pūles partnera izvēlē šādiem nolūkiem. Un te ir tas paradokss, ka sūdīgi laulātie spēj izrādīties izcili mīļākie... Vai arī izcili mīļākie pēc kāzām pēkšņi var pārvērsties interjera objektā... Subjektīvi (jo esmu pesimistisks par cilvēkiem vispār) šis laikam ir attiecināms uz lielāko daļu cilvēku. Varam tikai turēt īkšķi katrs pats par savu aktuālo gadījumu... Jo vismaz labi (ja ne izcili) mīļākie spēj būt lielākā daļa cilvēku, bet vismaz labi (ja ne izcili) laulātie... nemaz negribas teikt...



Morāle.

Normāli jau ir, ka mūs iekšēji urda vēlme iegūt to 100% vēlmju un vajadzību piepildījumu, ka tiecamies, meklējam... Tāda ir neatlaidīga cilvēka būtība. Jā, tur rodas tie mīļākie/-ās, tās krāpšanas... Pat neesmu lasījis pasaku, kurā laimīgā dzīve līdz kapa malai nebūtu bez melniem punktiem. Bet ja “laulāto dzīves” stadijā cerēto 100% vietā tomēr izdodas sasniegt 80%? Kad ir sīkumiņi, bet tomēr kopumā viss tik labi, tik forši... Kad nav sarunas līdz rītam, bet vismaz seksa daļa līdzinās sākumā meklētai un varbūt arī atrastai... Un sliktāk nekļūst, sajūta, ka labāk gan. Tad varbūt pietiek ar apziņu, ka jā, ierobežotam laikam “tur ārā” mēs varam atrast personu, no kā saņemt 100% ieguldījumu seksā, pretēji ikdienā iegūstamajiem 80%. Tomēr cilvēki jau arī ir tikai cilvēki — daudzi godīgi atzīs, ka saņemt tos 100% viņiem laiku pa laikam vienkārši vajag, vai arī vienkārši turēsies pie šī apgalvojuma līdz pēdējam elpas vilcienam, tas pat būtībā ir vienalga. Jo viņi tā vai citādi (arī egoistiski) meklēs iespēju tikt pie šī 100% seksa ieguldījuma. Tā patiesībā ir lielākā daļa šejieniešu. Par tiem, kam egoistiski pēc iespējas labais sekss ir tikai 50% no iekšējām vēlmēm un vajadzībām, par tiem vispār nevajag brīnīties. Tie vai nu ierausies dzīvē un nolems, ka sekss nav viņiem, vai arī būs aktīvi mīļāko pieprasījuma / piedāvājuma tirgū, jo spēj būt izcili tikai mīļāko statusā (pēdējo te ka biezs). Abos gadījumos skarbi, bet tāda dzīve, ja kaut tikai zemapziņā pats to apzinās, tad dzīvos vien laimīgs un par to nesūdzēsies.



Padoms.

Atmest, ierobežot savas vēlmes un vajadzības seksā būtu vienkāršais standarta ieteikums, tas tādiem vai citādiem vārdiem bieži sastopams visādās pamācībās. Gan piekrītu, gan arī ne. Vienmēr ir kādas vēlmes, kas tiešām jau mazliet līdzinās kaprīzēm un var būt piekoriģējamas. Var pieņemt izmēru mazākas krūtis un faktu, ka 15 minūtes pēc izkāpšanas no gultas uz to otro skatīties nedrīkst. Vai arī vēlmju un vajadzību vienkārši ir par daudz reālajai situācijai t.i. partnerim, kurš tās nespēj apmierināt? — nu nevar taču tāpēc vispār sev liegt seksa priekus visu piegriežot, ja partneris nespēj... Grūtākais, bet labākais ir ikvienam pilnveidot un attīstīt savu egoistiski pēc iespējas labā seksa “scenāriju”. Lai ar “iebāza, izvilka, aizgāja gulēt” pašam iebāzējam arī nemaz vairs nepietiktu. Pieliekam klāt lielākas un mazākas lietas. Kaut banālu bučiņu pēc seksa. Subjektīvi vēlamo minimālo laiku, ko veltam seksam, minimālās sasniedzamās izjūtas un emocijas. Subjektīvus iekšējus kritērijus seksa stadijām, lai pēc tam var uzsist sev uz pleca un teikt — O! Tas sanāca! Atklājam sev, ka ir lietas, ko vēlamies piedzīvot no partnera puses seksa laikā uz to izprovocējot (protams, izmantojot pašu seksu). Ja egoistiski pēc iespējas labā seksā subjektīvi sasniedzamo elementu ir daudz, tas būtībā paceļ to procentu latiņu!!! Jo pēkšņi parādās tie glāsti, tās sarunas, tie pavedinošie elementi no pirmsākumiem! Tie elementi, ko vēlāk bija nepiedodami viegli / nejauši atmest, jo nav saistīti ar seksa fizisko daļu (Pirmsākumos dažādu iemeslu dēļ grūtāk sasniedzama, tāpēc tad daudz vieglāk ir vienkārši glāstīt un runāt līdz rītam.). Un tad, kad paši esam pilnveidojušies, izrādās, ka mīļākā/-s ieviešana dotu tikai mazliet vairāk glāstu, mazliet vairāk sarunu un mazliet vairāk saulrietu. Un tajā brīdī notiek aizdomāšanās — vai mums tiešām pietrūkst mīļākā/-s. Jo garantētais 100% ieguvums ir gaistoša ilūzija, mirkļa apreibināšanās, tikai atlikumu varēsim salīdzināt ar to, kas mums jau ir. Bet turēt saimniecībā divas viduvējības...



“Pie baltas lapas apsēžos, kā pie baltas domas kapa...”

Mums katru dienu esot jāsāk kā baltai lapai. Mums arī gultā katru reizi jākāpj kā baltai lapai — ar mazliet to nezināmo un aizraujošo no pirmās reizes un mazliet atvērtākam un brīvākam kā iepriekšējā reizē. Lai ir gan kā no jauna iemīloties, gan kā nekad nav bijis.

“Un man pietrūkst viena glāsta, vai Tev nepietrūkst neviens?”