Kad esi patiess

\\\"Cilvēkiem vairs nav laika neko iepazīt. Viņi nopērk pie tirgotāja jau visu gatavu,\\\"-sacīja Lapsa Mazajam princim. A. de Sent_Ekziperī mani mudina domāt par kaut ko nozīmīgu. Par skumjām.

Skumjas nevar iegādāties veikalā, jo nav tirgotāja, kas tās pārdotu. Un es arī nezinu, vai kāds spētu par tām samaksāt, - varētu būt ļoti dārgi. Kāpēc? Tāpēc, ka skumjas mūs dara patiesi brīvus. Tās atnāk ar vēju, kad debesis neglābjami nomākušās, un izdzenā mākoņus. Saudzīgi satver aiz rokas un ved. Uz vietu, kur vistīrāk, vispatiesāk, vislabāk. Tur nenokļūt bez šīm uzticamajām pavadonēm, jo tikai skumjas zina par mūsu dvēseles šķīstītavas eksistenci.

Gājiens turp ir kā piepildošs rituāls, kā lūgšana laikam, kas tik un tā neatgriezīsies. Ceļš pazīstams, jo, iespējams, vēl nesen te būts. Tajā pavada domas, kas atbruņo. Tāpēc, ka pēkšņi nāk atskārsme par dziļi personiskām lietām...Skumjas visbiežāk saistās ar \\\"bija\\\" un atgādina par pašu. Es izjutu tā, domāju tā, iecerēju tā, ilgojos pēc tā un tā...

Cilvēki pazīst skumjas, bet daudzi vairās tās sastapt. Varbūt viņi nav iepazinuši to skaistumu? Šai gada laikā skumjas pie manis atnāk ar sniegu. Krītot sniegpārslām lēni - piesniegot kokiem aiz loga un reizē traki - virpuļodamas laternu gaismā. Tās atnāk un atkal mani paņem un ved. Un atkal jau jādomā. Par sniegu un dzīvi, un pašu.

Sniegs apklājis zemes dubļus un nelīdzenumus - gluži kā gaišas domas apklāj atmiņas. Arī pie mājas esošajai bedrei pāri baltums. Tepat jau tā ir, un es par to zinu, bet tiks skaisti izskatās - it kā nebūtu, it kā zudusi...

Tomēr nē - tajā atkal var iekrist cauri sniegam, ka noput vien. Bet ne šajā brīdī, jo viss ir tik balts...

Cik bieži ir iespēja savās skumjās būt kopā ar kādu, kurš saprot, ieklausās un nāk līdzi uz tālajiem piesnigušajiem laukiem? Vai viņš aicina sev līdzi? Varbūt par divu cilvēku savienības vērtības mēru atzīt to, cik tālu viens otru viņi aizved sev līdzi? Cik daudz spēj iedrošināt otru, lai nāk.