...

simts miljons gaismas gadu Tev līdz manīm

un man līdz Tevīm tikpat tālu iet.

es pamostos pirms agriem saules stariem,

man Dvēsele kā balta puķe zied.

es eju - ceļā vieglas pārslas lido

un garām skrienot vējš man vaigu skar,

ik brīdi esmu pati savas dzīves vidū

šai ceļā skaistajā, kur visu drīkst un var.

te viss tik dzīvs - ir dzīvi koku zari,

tie katru gaismas mirkli saņemt prot,

tie arī naktīs gaida pavasari,

jo zina - iegūt var vien atdodot.

it viss ir dzīvs - gan mākoņi, gan mājas,

un pulkstenis, kas tik vienmērīgi sit.

un dzīvas sniega pārslas, kas uz rūtīm krājas

un dzīvs ir vakars, diena, nakts un rīts.

un dzīvi dūmi kāpj no dzīvām krāsnīm,

un krāšņu mutes dzīvu maizi bur.

mēs ejam - es līdz Tevīm, Tu līdz manīm,

bet Mīlestība - tā mums jānotur.

vien ieklausies - kā putenī un sniegā,

un arī vētrā mīlestība dzied -

simts miljons domu gadu Tev līdz manīm,

un man līdz Tevīm tikpat tālu iet.