Fetišs.

Ir tāda cilvēku kategorija, kuriem vislielākās baudas un fetiša objekts ir drukāts vārds. Grāmatas, bukleti, kvalitatīvi žurnāli, kalendāri un tas vēl nenozīmē, ka kurš katrs. Fetišs slēpjas objekta piederības faktā.

Šoreiz runa par kalendāru. Konkrētais kalendārs ir jāmedī, jo Latvijā tos ieved mazā daudzumā (galu galā ekskluzīvs paģērē ierobežotu skaitu). Šā iemesla dēļ katru gadu noteiktos datumos ir jāpiedalās kalendāra medībās. Esmu viena no tiem, no konkrētā kalendāra medniekiem. Dodos uz Brīvības ielas preses kiosku, lai plauktā ieraudzītu sava īpašā kalendāra vāku, bet…neatradu. Jautāju pārdevējai, kāpēc nav, atbilde banāla – pārdots! Kur varētu būt, nezināja atbildēt. Nu, ok, devos uz citu preses kiosku, atkal nav. Uz citu. Nav. Cerības ruka. Devos uz nākamo. Arī nav. Skaidrs. Šogad izpaliks.

Es zinu, man ir kāds nezināms sāncensis, varbūt vairāki :). Bet, es tomēr mierā nelikšos.

Laikmetā, kad modē ir viss un nekas, fanātiska, bet vienlaikus izsmalcināta pieķeršanās konkrētai lietai ir apbrīnojama parādība. Man ir fetišs, viens, divi, trīs, desmit, lietu skaitā pat konkrēts cilvēks…Teiksiet muļķīgi, var jau būt, bet fetišs – tas ir katram, katram savs, to gan zinu, jo izbēgt no (ne)apzinātas lietu glorificēšanas ir tikpat neiespējami kā no „pazušanas” vai nodokļiem. Atliek tikai atzīties, kas ir Jūsu fetišs?!