Vējains klusums

Tu man pieskaries
Tik klusi, klusi.
Tavas lūpas mēmi kaut ko lūdz.
Mazliet pasmaidu,
Kad redzu es, cik klusi
Tavos matos vēja elpa plūst.
Tev gar vaigu aizslīd kāda lapa,
Klusi, klusi, vējš to piepūš man,
Tev gar vaigu, man pār plecu
Nedzirdami vēja puksti skan.
Saule, mēness, parafīna svece -
Viss mums spīd.

Tādā vējā sajucis ir rēķins,
Vai ir vakars, pēcpusdiena, rīts.
Varbūt nakts ar kādu zvaigžņu aci?

Lapu pārslas klusi, slīd un slīd...
Apkārt klusums, pārāk vējains klusums,
Lai mēs spētu kaut ko pasacīt.